par daudz miega.

Visi mēs zinām, ka tāds noslēpums ir. Teorētiski zinām.
Par to visur raksta, bet kas ir tavs noslēpums, vai maz Tev tāds ir.
Man vakar nācās par to padomāt, nonācu pie secinājuma, ka laikam man nav, vai arī Es tagad meloju.
Hmm...
Meloju!
Noslēpuma pazīmes...
Laikam jau tās biežāk redzam filmās, grāmatās, kas aprakstīts kā vizuāls redzējums.
Garas matu cirtas aiz zilajām acīm slēpj noslēpumu, bālais jaunēklis zina, ka neviens neko nekad neuzzinās, bet varbūt tajā brīdī ka esam pārliecināti par kko, tad arī zūd tā noslēpuma siena....
Bet tas jau nekas, jo tajā visā ir savs šarms - noslēpumaina balss, noslēpumains smaids.
Apkārtne arī mēdz būt noslēpumaina, nesen aizvadītie jāņi, rīts argrs un pļavu tver migla - tas arī ir rīta noslēpums.

Un pēc kāda laika tevī rodas vēlme radīt noslēpumu, Tu tver kko jaunu, mēģinot mainīt acīmredzamo.
Ai, te būtu vajadzīgs garšs stāsts par to kā saprast un iejusties citu ādā. Rodot atbildes.
Bet palikšu pie tā, ka katram mums ir vajadzīga personības unikalitāte.
Katram sava uzvedība, domas un rīcība.

smarža

Varbūt mans pienākums būtu atturēties.

Kaut kur manā kāpņu telpā smaržo pēc ceptas gaļas.

Neizbēgami.

Kaut kur nepazīstamu ļautiņu dzīvoklī cep gaļu. Un, kā man liekas, arī kartupeļus.
Varbūt!
Nav svarīgi, ko cep un kā cep, un arī kas cep - smaržo.

Arī papīriem, saulespuķu sēkliņu neēdamajām atliekām un citiem atkritumiem,un netīrumiem nav lielas jēgas. Smaržo tāpat, tikpat neizbēgami.