Krāsainās lapas?!
Pazudušas.
Tās ir nogāzušās, slapjas un jau sākušas pūt...
Laiks, vienmēr ir bijis, sasodīts maita, tas skrien neatskatoties.
Tas skrien ar vien ātrāk - neatskatoties uz bijušo.
Cilvēks, tam līdzi, bieži vien, degradējas...un velti, labāk būtu izglītojies.
Ar gadiem būtu guvis zināšanas, nevis laiku velti šķiedis.
Tu?
Ko dari Tu?
Viss liecina par galu?
Lūk šādi mēs murminam, lūk šādi ir nepareizi....
Taču tad, kā ar cirvi, pa pieri....
Mēs attopamies un sajūtam, dzīvības patieso dvašu.
Tā attīstās, mēs ejam uz priekšu, nākotnes ceļi ir krāsaini...
Baudi.
Kā nekā 21. gs.
Cīnies.
Mēs arvien augstāk rāpjamies, tikai galvenais nepaklupt.
Un beidzat murmināt zem deguna par pasaules galu - muļķības....!!!
Tā vien liekas ka citas tēmas nav.
Gals?!...
...Kāds gals..
Labāk par sākumu domā!
Un daudzi domā ka viņiem ir savas dzīves definīcija..
Ir?
Dalies!
Varbūt kādam ta ir ļoti nepieciešama, jo viņš cīnās par dzīvību un nāvi.
Tomēr galu galā, katram būs jāizvēlas sava, nevis aizgūta.
Labot arī nav vērts, jo tas jau būs otrais mēģinājms.
