svētdiena, 2011. gada 20. novembris

lapa










Krāsainās lapas?!
Pazudušas.
Tās ir nogāzušās, slapjas un jau sākušas pūt...
Laiks, vienmēr ir bijis, sasodīts maita, tas skrien neatskatoties.
Tas skrien ar vien ātrāk - neatskatoties uz bijušo.

Cilvēks, tam līdzi,  bieži vien, degradējas...un velti, labāk būtu izglītojies.
Ar gadiem būtu guvis zināšanas, nevis laiku velti šķiedis.
Tu?
Ko dari Tu?
Viss liecina par galu?
Lūk šādi mēs murminam, lūk šādi ir nepareizi....
Taču tad, kā ar cirvi, pa pieri....
Mēs attopamies un sajūtam, dzīvības patieso dvašu.
Tā attīstās, mēs ejam uz priekšu, nākotnes ceļi ir krāsaini...
Baudi.
Kā nekā 21. gs.
Cīnies.

Mēs arvien augstāk rāpjamies, tikai galvenais nepaklupt.
Un beidzat murmināt zem deguna par pasaules galu - muļķības....!!!
Tā vien liekas ka citas tēmas nav.
Gals?!...
...Kāds gals..
Labāk par sākumu domā!



Un daudzi domā ka viņiem ir savas dzīves definīcija..
Ir?
Dalies!
Varbūt kādam ta ir ļoti nepieciešama, jo viņš cīnās par dzīvību un nāvi.
Tomēr galu galā, katram būs jāizvēlas sava, nevis aizgūta.
Labot arī nav vērts, jo tas jau būs otrais mēģinājms.

ceturtdiena, 2011. gada 3. novembris

meklēt, atrast, nezaudēt

Ir nācies nozaudēt?


Meklē, atrod , nezaudē!


Spēks ir ja to pielieto.
Ticība ir ja tai tic.
 Sapņi ir ja ir par ko sapņot.

Ēna ir ja ir kāds kas saulei pretī stāv!
Un nebaidies ka paliksi mazsvarīga, nē, jo tā ir tikai ēna, kas atspīd no tevis...
Iedomājies, kā būtu, ja ar katru ēnu mēs spētu runāt?
Mēs varētu dzīvot divreiz...
Mūsu ēnas dzīvotu otro paralēlo dzīvi.
Kaut gan, varbūt, runāju pilnīgas muļķības?! 
Kas zin, kas zin.
Tu nezini, jo nevari ielīst manās domās...
Un ja ceri ka domāju par tevi,..
velti...

Es domāju par atspulgu logā rūti.



Man jājiet meklē.
Meklē,atrod, nezaudē.









trešdiena, 2011. gada 2. novembris

visos niekos - sīkumos

Kopš mēs neesam tikušies
es biju jau piemirsusi, bet nu
man tev jāpastāsta, manu mīļo!
Zini, es atkal viņu redzēju....ļoti skaidri, visos niekos un sīkumos...

Lapas krita...atceros tās daudzās krāsas....smaržas.
Tas bija tā pat kā senāk.

Es sasilu.

ceturtdiena, 2011. gada 4. augusts

koki

Koki nav vienkārši koki. Tās ir sastingušās cilvēku domas.   Un nav svarīgi cik liels koks, tas nemaina domu būtību, bet gan faktu ka pasaulē nav vienādu domu

otrdiena, 2011. gada 12. jūlijs

secinājums

Mūsdienu paradokss vēsturē ir tas,

ka mums ir augstākas mājas, bet zemāki mērķi.

Plašāki lielceļi, bet šaurāks skatījums uz lietām.

Mēs tērējam vairāk, bet mums pieder mazāk.

Mēs pērkam vairāk, bet priecājamies mazāk.

Mums ir lielākas mājas, bet mazākas ģimenes.

Mums ir vairāk sadzīves tehnikas, bet mazāk laika.

svētdiena, 2011. gada 3. jūlijs

Lietus laikā

Re kā ir....
Kad lietus līst, vienmēr kās lietussargs, zināms un jauns.
Tu vai kāds svešinieks to atvērs,
 lai pasargātos no lietus piliniem, neaptverot cik tomēr tie ir patīkami...

Ak šie sargi no lietus,
 kas saules siltumu guvuši ceļā.

Patīkamas sajūtas šajā vakarā... 
gaiss nomierina




ceturtdiena, 2011. gada 30. jūnijs

par daudz miega.

Visi mēs zinām, ka tāds noslēpums ir. Teorētiski zinām.
Par to visur raksta, bet kas ir tavs noslēpums, vai maz Tev tāds ir.
Man vakar nācās par to padomāt, nonācu pie secinājuma, ka laikam man nav, vai arī Es tagad meloju.
Hmm...
Meloju!
Noslēpuma pazīmes...
Laikam jau tās biežāk redzam filmās, grāmatās, kas aprakstīts kā vizuāls redzējums.
Garas matu cirtas aiz zilajām acīm slēpj noslēpumu, bālais jaunēklis zina, ka neviens neko nekad neuzzinās, bet varbūt tajā brīdī ka esam pārliecināti par kko, tad arī zūd tā noslēpuma siena....
Bet tas jau nekas, jo tajā visā ir savs šarms - noslēpumaina balss, noslēpumains smaids.
Apkārtne arī mēdz būt noslēpumaina, nesen aizvadītie jāņi, rīts argrs un pļavu tver migla - tas arī ir rīta noslēpums.

Un pēc kāda laika tevī rodas vēlme radīt noslēpumu, Tu tver kko jaunu, mēģinot mainīt acīmredzamo.
Ai, te būtu vajadzīgs garšs stāsts par to kā saprast un iejusties citu ādā. Rodot atbildes.
Bet palikšu pie tā, ka katram mums ir vajadzīga personības unikalitāte.
Katram sava uzvedība, domas un rīcība.

trešdiena, 2011. gada 29. jūnijs

smarža

Varbūt mans pienākums būtu atturēties.

Kaut kur manā kāpņu telpā smaržo pēc ceptas gaļas.

Neizbēgami.

Kaut kur nepazīstamu ļautiņu dzīvoklī cep gaļu. Un, kā man liekas, arī kartupeļus.
Varbūt!
Nav svarīgi, ko cep un kā cep, un arī kas cep - smaržo.

Arī papīriem, saulespuķu sēkliņu neēdamajām atliekām un citiem atkritumiem,un netīrumiem nav lielas jēgas. Smaržo tāpat, tikpat neizbēgami.